Dārgie draugi! Sveicieni no mūsu ilgi cietušās Ukrainas!
Šodien mums bija vēl viena briesmīga nakts un rīts. Krievija pastiprinājusi savus triecienus, katru nakti vēršoties pret Ukrainas pilsētām. Pēdējo divu nedēļu laikā mūsu bērni bumbu patvertnēs pavadījuši vairāk stundu nekā skolas klasēs. Mēs piedzīvojam psiholoģisku, emocionālu un fizisku izsīkumu. Cilvēki mirst katru dienu.
Šorīt es dzirdēju sprādzienus un redzēju dūmu stabus netālu no Bībeles biedrības biroja. Ātri sagatavojos doties uz biroju. Taču ceļš jau bija bloķēts atlūzu dēļ no Irānas bezpilota lidaparātiem, kas bija skāruši šo teritoriju. Es uzzināju, ka sprādzieni notika aptuveni 700 metru attālumā no mūsu biroja, kas sniedza zināmu drošību, ka tas nav ticis skarts.
Uzbrukumu laikā uz visiem tiltiem tiek izvietotas speciālas mobilās pretgaisa aizsardzības vienības, kas aprīkotas ar pretgaisa lielgabaliem un ložmetējiem, lai notriektu nāvējošos ieročus, ar kuriem ienaidnieks katru dienu mūs terorizē. Mēs ar dēlu Džordžu, meitu Kristīnu bieži nesam viņiem karstu kafiju un sviestmaizes, lai pateiktos par to, ka viņi mūs aizsargā, bieži vien par viņu pašu dzīvības cenu, neatkarīgi no laika apstākļiem vai diennakts laika.
Šodien nācās griezties atpakaļ, jo ceļš bija bloķēts, tāpēc nolēmu pacienāt mūsu karavīrus ar kafiju. No rīta bija -2 grādi, pūta kodīgs auksts vējš. Piebraucu un piedāvāju viņiem karstu kafiju, ko viņi pateicoties ar prieku pieņēma.
Viens no viņiem, apmēram 60 gadu vecs, stāvēja pikapa aizmugurē. Viņš pamanīja Bībeli uz mana mikroautobusa paneļa un jautāja: “Vai tā ir Bībele?”. "Jā," es atbildēju. Tad viņš teica: “Mana vecmāmiņa man to lasīja, kad es biju bērns. Es jau ilgi esmu meklējis Bībeli, jo mana sirds ir smaga.”
Tajā brīdī citi karavīri aicināja viņu palīdzēt pārlādēt ložmetēju. "Vai es varu paņemt Bībeli?”, viņš jautāja. “Bet man nav naudas, lai par to samaksātu.” Es ātri iedevu viņam Bībeli, jo citi karavīri mudināja viņu nekavējoties doties prom, jo atkal bija sākusies gaisa uzlidojuma trauksme. Vīrietis paņēma Bībeli un ļoti sirsnīgi to noskūpstīja. Steidzīgi paņēmis to no manām rokām, viņš noņēma cepuri, apzinoties šīs grāmatas vērtību.
Man bija jādodas prom, pat nezinot viņa vārdu, bet es klusībā lūdzu Dievu, lai Viņš tajā dienā caur Bībeli sāk runāt ar šo veco karavīru.
Šo gandrīz 1000 kara dienu laikā esmu redzējis un saticis daudzus cilvēkus, kuri meklē Dieva balsi savā dzīvē. Daudzi nekad nav bijuši baznīcā, taču kaut kur pa ceļam viņi dzirdējuši kaut ko tādu, kas tagad, ārkārtīgi sarežģītajos kara apstākļos, liek meklēt cerību, mierinājumu un kaut ko īstu. Esmu pateicīgs Dievam, ka šorīt, kad man bija ļoti maz spēka un iedvesmas, Viņš man atgādināja, ka pat kara šausmu laikā daudzi meklē kopību ar Viņu. Paldies, dārgie draugi, ka esat atbilde uz kāda lūgšanu pilniem meklējumiem!
Jūsu Kristū
Anatolijs Raičnets,
Ukrainas Bībeles biedrības ģenerālsekretāra vietnieks
J
