Gada Bībeles cilvēks 2021 – Modrīte Stūre

Esam uzsākuši jaunu tradīciju – katru gadu gribam godināt kādu cilvēku, kurš radoši, pašaizliedzīgi un nesavtīgi izplata Bībeles un tās nestās vērtības, kurš iedvesmo savus līdzcilvēkus un padara Latviju par labāku vietu, kur mums visiem dzīvot.

5. jūnijā devāmies uz Liepāju, uz Liepājas Pāvila baptistu draudzi apsveikt mūsu pirmo “Gada Bībeles cilvēku” – Modrīti Stūri.

Modrīte dzīvo Nīcā un jau 12 gadu vada Kalnišķu Svētdienas skolu ciemā, kur nav baznīcas. Kalnišķu ciems atrodas Nīcas pagastā, kādus 13 km no Nīcas. Pirms sešiem gadiem Modrīte Bībeles biedrībai atrakstīja vēstuli:

Tā kā pilsēta tālu, cilvēki dzīvo trūcīgi, alkohola atkarība u.c. Cik, ko var, tik paši izaudzē. Dievs mani uzrunāja pirms 6 gadiem, lai veidoju šeit svētdienas skolu. Ciemā nav baznīcas, bet ir sabiedriskais centrs. Paldies novada domei, ka ļauj mums vienu reizi nedēļā ar bērniem un jauniešiem tikties Bībeles stundās! Uz nodarbībām nāk gandrīz visi ciema bērni – pavisam 13, vecumā no 3 līdz 20 gadiem. Pēc nodarbībām mums ir kopīga sadraudzība. Mana lielākā vēlēšanās ir bijusi, lai katram bērnam, jaunietim būtu sava Bībele.”

Protams, Bībeles toreiz Modrītei uzdāvinājām. Taču palika izbrīns par cilvēku, kurš viens pats tik ilgstoši kalpo pilnīgā nekurienē, vietā, kur nav draudzes un tik dedzīgi iestājas par šīs mazās kopienas ļaudīm. Bija vēlēšanās uzzināt ko vairāk par Modrīti. Tādēļ prieks par šo sarunu ar viņu – ilgajos kalpošanas gados uzkrāta pieredze, garīgas atziņas un arī piedzīvojumi – ko klausīties un klausīties…

Sākums

Sākums varēja būt 2009. gadā. Pirms tam daudzus gadus biju piedalījusies dažādās nometnēs. Organizācijas “Jaunatne ar misiju” cilvēki, kuri bija no Liepājas, aicināja no Īrijas palīgā jauniešus organizēt bērnu nometnes Nīcas pagastā, Skatres baptistu baznīcā. Pie mums 5-6 gadus brauca Pīters ar apmēram astoņiem jauniešiem, kuri paši sapelnīja līdzekļus, lai finansiāli varētu atbalstīt bērnu nometnes Latvijā. Kopā ar viņiem braucām arī pie Nīcas novada daudzbērnu ģimenēm – sapirkām pārtiku, pielikām klāt Jaunās Derības un dāvinājām. Jau toreiz lūdzu Dievu, lai saprastu, kuri ir tie cilvēki, pie kuriem jābrauc. Bijām arī Kalnišķos pie vairākām

ģimenēm. Atstājām pārtiku, šķiroties lūdzām Dievu. Pagāja vēl kāds laiciņš. Tas bija rudenī. Es esmu arī kristīgās biedrības “Ugunskurs”, kuras mērķis ir palīdzēt mazturīgām un sociāli nelabvēlīgām ģimenēm, vadītāja. Tāpēc turpināju braukt uz Kalnišķiem, kopā ar citiem atkārtoti apmeklēju tās ģimenes, vedām pārtiku. Un pēkšņi, stāvot “Štrausu” mājas pagalmā un uz atvadām lūdzot Dievu, Dievs mani uzrunāja pavisam konkrēti – šeit, Kalnišķos jābūt Svētdienas skolai. Man pašai ļoti mīļi Vecās Derības patriarhi. Īpašās vietās, kur Dievs viņus uzrunāja, tie nolika piemiņas akmeni. Tāpēc man šī vieta, kur skaidri sadzirdēju Kunga aicinājumu kalpošanai, ir ļoti īpaša. Akmeni gan neesmu nolikusi.

Nevienam to neteicu, devos mājās un nolēmu meklēt komandu. Uzrunāju kristiešus Nīcā. Mana jaunākā meita un vēl daži cilvēki piekrita palīdzēt. Tajā laikā – 2009. gada beigās, 2010. gada sākumā – Kalnišķos bija sabiedriskais centrs. To vadīja Inese Kalnišķe. Viņa piekrita, ka varam par velti izmantot telpas – divas ar malku apkurināmas istabiņas. Inese iedeva arī bērnu adreses. Uztaisījām ielūgumus un izdalījām. 2010. gada 2. janvārī notika pirmais pasākums – atnāca mammas ar bērniem, apmēram 20 bērni. Viena sieviete no mūsu komandas dabūja dāvanas bērniem – kurpju kastītes no Billija Grehema organizācijas. Tas jau bija kaut kas!

Tā tas sākās. Kādus piecus gadus biju viena pati, kādā no reizēm bija kādi palīgi, bet pārsvarā biju viena. Šobrīd uz Kalnišķu svētdienas skolu brauc bērni arī no Nīcas, Rucavas un Ķēķišķiem. Apmēram 13 bērni.

Ko mēs darām?

Mācāmies Bībeles stāstus, kopīgi dziedam kristīgās dziesmas, spēlējam spēles, labā laikā ejam ārā. Braucam ekskursijās pa Latviju, arī uz Lietuvu. Pagasts dod autobusu bez maksas. Gada noslēgumā – maijā, jūnijā – dodamies 3-4 km pārgājienā uz Papes ezeru, cepam desiņas. Šogad gribam braukt uz Palangu.

Pēc nodarbības parasti ir sadraudzība. Kādu laiku Latvijas Baptistu draudžu savienības Svētdienskolu apvienība piešķīra Kalnišķu skolai naudu zupas virtuvei – gatavojām pusdienas. Tā bija brīnišķīga iespēja iesaistīt arī mammas, kuras nāk no nekristīgas vides. Viņas vārīja zupas un gatavoja otros ēdienus. Kopīgi ēdām. Tas bija svarīgi, jo tur bija bērni no daudzbērnu ģimenēm, kurām trūcīgi ar iztikšanu. Kad ziedojumi beidzās, pati smērēju maizītes. Tagad aicinu bērnus atnest kaut ko savu iespēju robežās – kāds atnes karstmaizītes, kāds – saldumus. Tagad paēdam pirms nodarbības, iedzeram tēju, jo plkst. 11.00 sestdienas rītā – priekš bērniem tas ir agri, daudzi nav paēduši brokastis. Bērni brīvprātīgi piesakās traukus mazgāt un grīdu slaucīt. Gribu, lai bērni ne tikai ņem, bet mācās arī dot.

Es tos ceļus visu laiku taustu. Mācu bērniem ne tikai par Dievu, bet arī matemātiku, lasīšanu. Daudziem ir problēmas ar lasītprasmi. Tādēļ nodarbībā lasām Psalmus – katrs vienu pantu. Citi grib smieties par tiem, kuri tik labi to nemāk. Neļauju to, saku, ka šī ir vieta, kur visi mācāmies. Mācu pateikties par ēdienu, nevis ķert un grābt. Tās ir tādas sīkas sēkliņas, kas izdīgs. Mācu arī katram aizlūgt, pateikties Dievam. Parasti viņi saka: “Paldies, ka mēs esam!”. Šobrīd aizlūdzam arī par Ukrainu.

Pirmie bērni jau izauguši, taču man ir saraksts ar visiem viņu vārdiem un es aizlūdzu par viņu pestīšanu. Nesen man zvanīja bijusī svētdienas skolniece, kura jau tagad ir precējusies.Viņa grib kristīt savu meitiņu. Man ir liels prieks par to. Tagad viņa lasīs Bībeli, ko toreiz viņai uzdāvināju.

Bērni

Man bērnībā ļoti patika bērni. Tad vēl nepazinu Dievu, bet Dievs man bija ielicis sirdī mīlestību pret bērniem. Kad nokristījos, vēl nesapratu savu dāvanu, bet Dievs mani ir vadījis un vedis. Tas ir Dieva brīnums, ka tas tā ir noticis, tiešām nezinu, kāds ir tas Dieva menedžments, – jo tas tiešām ir brīnums. Tas nav mans nopelns. Es tikai vēlos būt kā koks, kas dod augļus.

Aivars

Kalnišķos dzīvo Aivars Šlisers, kurš apmeklē Rucavas luterāņu draudzi, un bija dzirdējis par šo Kalnišķu Svētdienas skolu. Sarunāju ar Aivaru tikšanos, aicināju palīdzēt. Viņš teica – “nē, nē, es ar bērniem neko nemāku.” Tagad viņš mums ir kā garīgais tētis. Daudzi bērni nāk no nepilnām ģimenēm. Ir meitenīte, kas kā dadzītis nāk samīļoties, apķeras Aivaram apkārt. Prieks, ka bērni var izbaudīt gan Dieva mīlestību, gan tēva mīlestību. Aivars vairāk strādā ar pusaudžiem, es – ar mazākajiem.

Palīgi

Šajos gados mums ir bijuši arī labvēļi – evaņģēliskie kristieši Pēteris un Tobiass no Vācijas atveda mums magnētisko tāfeli. Tagad varam zīmēt un rakstīt. Tas ir tik superīgi! Viņi atveda arī krēslus un traukus. Reizēm viņi sarūpē arī Ziemassvētku dāvanas, jo šeit nav draudzes, kas varētu palīdzēt. Debesu Tēvs zina, ko vajag un to dod. Esmu tik pateicīga!

Svētības no Dieva ir nākušas visu laiku. 2021. gadā visa gada garumā Liepājas Vasarsvētku draudze no Vācijas veda saldētu pārtiku, ko deva mums – picas, maizītes un desertus. Man visa saldētava bija piestampāta pilna ar tām. Vedu tās cilvēkiem. Arī lietoto apģērbu esmu vedusi.

Vai cilvēkiem, kuri dzīvo nomalēs, vajadzīga uzmanība un rūpes?

Reiz Nīcas jauniešu centrā pie manis pienāca meitene, kuras mamma mājā, kuru ieskauj Kalnišķu mežs. Kalnišķiem. Viņa teica: “Lūdzu, lūdzu aizbrauc pie manas mammas! Parunā ar viņu!” Pirmā mana reakcija bija – ko es tur braukšu, ko teikšu? Tomēr aizbraucu, jo Dievs mani uzrunāja. Pastāstīju viņai par biedrību “Ugunskurs”, par tās mērķiem un praktisko darbību. Viņa bija ļoti pateicīga, ka es parunāju ar viņu! Vēlāk man ar viņu izveidojās ciešs kontakts. Protams, šiem cilvēkiem ir vajadzīga uzmanība!

Kas liek turpināt?

Es jau neesmu tā, kas to spēj. Dievs to liek sirdī. Kā nāk septembris, jūtu vilkmi. Tā kā plītī – ir reizes, kad vilkmes nav. Taču Dievs izpūš visus pelnus, sārņus, un vilkme atkal ir. Un, ja ir vilkme, ir arī uguns. Kamēr ir Dieva žēlastības laiks, ej un dari – sēj to sēkliņu! Es lūdzu ne tikai par bērniem, bet par visiem Kalnišķu cilvēkiem – lai viņi nestaigā tumsā. Tā ir motivācija. Tā nav bijusi mana personiskā vēlme, tā bijusi vistīrākā Dieva mīlestība, ka esmu gājusi pie šiem cilvēkiem. Bērni un šis mazais ciemiņš ir svarīgi Dieva acīs.

Dažus mēnešus tikos arī ar bērnu mammām, svētdienas skolas telpās, kopīgi lūdzām Dievu , runājām par sadzīviskām lietām. Mazliet pastāstīju, kas rakstīts Bībelē par attiecīgo jomu.

Bībele

Es sevi ļoti disciplinēju. Ja kaut ko dara, tad jādara kārtīgi. Man ir iestrādājies ritms – atveru acis, parunāju ar Debesu Tēvu, paēdu brokastis un eju lasīt Bībeli. Praktizēju to katru rītu. Pa logu man šeit ir skaists skats – uz pļavu. Šobrīd lasu Jāņa evaņģēliju. Lasu arī Glika tulkojumu vecajā drukā. Salīdzinu, lietoju paralēlās Rakstu vietas. Patīk dziļāk rakties. Izeju cauri lūgšanu sarakstam, lūdzu par cilvēkiem. Šī turēšanās pie Bībeles lasīšanas dod spēku iet cauri tiem pārbaudījumiem, kas ir manā dzīvē. Ne jau vienmēr dzīvē ir uzvaras kalni vai pacēlumi, ir arī kārtīgi bliezieni. Tas palīdz stāvēt uz cieta pamata, lai es neļautos aizplūst līdzi pārbaudījumiem un pārdzīvojumiem, lai varu pastāvēt gan savā mājā, gan ārpus tās, un netiktu emocionāli sagrauta. Man ir ļoti svarīgi lasīt to Vārdu, būt ar to kopā. Lai varu darīt to, ko Dievs caur mani paredzējis. Ja nelasu, tad tā diena īsti neveidojas, jo galvenais – garīgais ēdiens – nav bijis.

Man mīļākā Rakstu vieta ir no Pāvila vēstules romiešiem: “Tāpēc es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!” (Rm 8:38-39) Šajos vārdos ir iekšā tāds Dieva spēks, Dieva mīlestība pret mani. Dievs mani neprātīgi mīl – tas mani tur. Tāpēc Bībele ir man svarīga.

Balva

Pateicos par šo novērtējumu! Dažubrīd domāju, vai tas bija sapnis jeb īstenība? Noteikti ir cilvēki Latvijā, kuriem arī ir vajadzīgs šis “paldies”. Lai būtu prieks turpināt kalpot! Parādīju arī bērniem šo balvu. Jo visa mana atsaucība un ziedošanās, tas jau ir tikai šo bērnu dēļ.