Pagājušajā gadā Bībeles biedrība Latvijas kristīgajai aliansei bāreņiem dāvināja 320 bērnu grāmatas. Paldies 231 ziedotājam! Antras Puriņas saruna ar Latvijas kristīgās alianses bāreņiem projektu vadītāju Kasparu Prūsi.
– Lūdzu, pastāstiet par audžuģimeņu atbalsta grupām! Kā nonācāt līdz tam? Cik ilgi jau tās darbojas?
Pirms 18 gadiem, kad precējāmies, mēs ar sievu sapratām, ka mūsu plāns ir tāds – vispirms bioloģiskie bērni, un tad – adoptētie. Mēs gribējām palīdzēt. Toreiz mēs neko par to nezinājām. Vienkārši domājām, palīdzēsim adoptējot, jo zinājām tikai, ka ir tāda adopcija. Tā arī tas plāns gāja – mums piedzima divi bērni, un tad mēs kļuvām par aizbildņiem bērnam.. Pēc tam arī adoptējām viņu. Tad sapratām, ka nav tik viegli, ka vajadzīgas zināšanas, ikdienas atbalsts. Tajā laikā, kļūstot par adoptētāju, nebija nekādas apmācības, arī atbalsta grupas nebija. Sanācām vairāki cilvēki – adoptētāji un aizbildņi. Atbalstījām cits citu, un sapratām, ka atbalsts nepieciešams arī citiem. Tā tas sākās.
Līdz pirms 12 gadiem izveidojām Latvijas kristīgo aliansi bāreņiem ar domu, lai atbalstītu tos, kuri uzņēmuši savā ģimenē bērnus un arī mudinātu citus uzņemt bērnus no bērnu namiem. Organizējām Bāreņu svētdienu, lai par to pastāstītu. Pēc tam sākām organizēt atbalsta grupas. Tas sākās kā nevalstiskas organizācijas iniciatīva – darījām to brīvprātīgi un ar ziedotāju atbalstu. Taču pirms pieciem gadiem saņēmām valsts atbalstu – finansējumu gan apmācībām, gan atbalsta grupām. Tad mēs kā Alianse nodibinājām atbalsta grupu “Tilts”. Kļuva daudz vieglāk.
– Kādu palīdzību audžuģimenes saņem?
Mēs strādājam ar audžuģimenēm, adoptētājiem un aizbildņiem. Audžuģimenes saņem vislielāko palīdzības “grozu”. Tās ir apmācības reizi gadā, dalība semināros par dažādām tēmām. Piemēram, tikko pie mums bija psihologs Nils Sakss Konstantinovs un stāstīja, kā saprast pusaudža uzvedību un kā to pārveidot. Rudenī bija semināri par pašaprūpi, par dažādiem juridiskajiem aspektiem. Ļoti bieži, kad audžubērniem kaut kas nepatīk viņu ģimenēs, viņi apsūdz vecākus. Semināros stāstam, kā uz to reaģēt un kā sevi aizsargāt.
Mums ir trīs sociālie darbinieki, kuri strādā ar ģimenēm ikdienā. Katrai audžuģimenei ir savs sociālais darbinieks, kurš ģimenei izveido atbalsta plānu un rūpējas par to, lai tas tiktu realizēts. Tas var ietvert gan seminārus, gan terapiju, gan psihologa palīdzību. Tas viss tiek apmaksāts.
– Jūs teicāt, ka organizējat arī bioloģisko vecāku tikšanās ar bērnu.
Dažkārt viņi paši organizē šīs tikšanās parkā vai lielveikalā. Bet, ja ir kāda nedrošība vai riski, tad ir iespēja tikties šeit sociālā darbinieka klātbūtnē.
– Vai ir gadījumi, kad bērns atgriežas savā bioloģiskajā ģimenē?
Jā, bet reti. Diemžēl Latvijā bērnu no ģimenes izņem ļoti vēlīnā stadijā. Tad atgriešanās iespēja ģimenē ir mazāka. Ja bērnu izņemtu laicīgi, kad problēma tikko parādās, tad vecāks savu situāciju varētu risināt daudz labāk. Biežāk savās ģimenēs atgriežas bērni no aizbildņiem, – ja, piemēram, kāda ome uz laiku paņēmusi pie sevis bērnu, kamēr mamma sakārto dzīvi.
– Cik audžuģimeņu ir jūsu redzeslokā? Jūs teicāt, ka kopš esat uzsākuši organizēt atbalsta grupas, šādu audžuģimeņu skaits pieaug.
Jā, pieaug, bet ļoti pamazām. Tagad mums ir apmēram 75 audžuģimenes. Ik pa laikam kāda audžuģimene nāk klāt. Katrā apmācībā kāda atnāk, uzzina par mūsu pakalpojumiem un tad pievienojas.
– Vai tas liecina, ka šāds atbalsts ir būtisks?
Jā, noteikti! Tas ir svarīgi. Ir labi, ka šo atbalstu piedāvā ne tikai valsts un pašvaldības, kas bieži nav motivētas, lai uzlabotu savu pakalpojumu, un atbalsts ir formāls, bet arī nevalstiskās organizācijas, kas konkurē cita ar citu. Mēs cenšamies, jo, ja nesniegsim labu pakalpojumu, tad cilvēki aizies uz citu atbalsta centru. Rīgā tādi ir trīs.
– Kurās Latvijas pilsētās darbojas jūsu atbalsta grupas?
Rīgā un ap Rīgu – Ulbrokā, Jelgavā, Ogrē, Siguldā, Piņķos. Ir ģimenes, kas brauc arī no Limbažiem un Lielvārdes. Ir iespēja nodarbībām pieslēgties arī attālināti “Zoom” platformā.
– Gada nogalē akcija “Dod pieci!” bija veltīta jauniešiem, kurus līdzcilvēki izvēlas neredzēt. Vai audžuģimeņu kustība var palīdzēt mazināt šādu jauniešu, kuri nevienam nav vajadzīgi, skaitu?
Jāsaka uzreiz – Latvijā audžuģimenes ļoti trūkst. Īpaši bērniem pusaudžiem. Tās ir stipri par maz. Mums, protams, ir lieliskas audžuģimenes, kas prot strādāt ar pusaudžiem, kas jau palīdzējušas daudziem, bet tādas ir daudz par maz. Ir zināms cerību stariņš, ka šogad varētu startēt specializētās audžuģimenes, kas strādā ar pusaudžiem, kuriem jau ir uzvedības un atkarības problēmas. Tām būs lielāks finansiālais atbalsts. Šīm ģimenēm vajadzīgas specifiskas zināšanas, lielāka nodošanās, kā arī pastāv lielāki riski. Tāpēc atlīdzībai jābūt lielākai. Ja tas palīdzētu piesaistīt audžuģimenes, tad varētu palīdzēt vairāk pusaudžiem. Tas ir virziens, kurā jāiet.
Otra lieta, ir skolas. Pusaudži lielāko dienas daļu pavada skolā. Tāpēc pēdējā laikā cenšamies daļu no apmācībām un resursiem novirzīt uz skolām. Ja skola nav informēta par to, kāda ir bērna pagātne, kādi ir viņa apstākļi, ja skola to visu neņem vērā, tad skolas vide šiem bērniem kļūst par vēl vienu stresoru, kas padara bērnu vēl vairāk uzvilktu – viņš nav spējīgs ne veidot attiecības, ne mācīties. Viņa aizsargreakcija ir destruktīva uzvedība, un tad skola bērnu mēģina izslēgt. Tāpēc skolotājiem, lai viņi varētu saprast šos bērnus, vajadzētu zināt to pašu, ko mācām audžuģimenēm. Tas nenozīmē, ka vajag vairāk finanses, bet tikai sapratni un vēlmi palīdzēt skolas vidē justies droši. Bieži vien šiem bērniem skola ir vienīgā vide, kur viņi var justies droši, jo mājās viņi tā nejūtas. Ja varētu panākt izmaiņas skolā, tas būtu milzīgs panākums. Valsts nevar ietekmēt bērna mājas vidi, tas ir ļoti sarežģīts process – jāpieslēdzas sociālajam dienestam utt. Ir ļoti grūti mainīt vecāku destruktīvo uzvedību. Skolas vidi var mainīt daudz vieglāk. Un skolotājs var būt ļoti izšķiroša persona.
– Alianses mājas lapā rakstīts, ka galvenā jūsu organizācijas vērtība ir Bībeles autoritāte. Kā pats to izjūtat?
Visi alianses darbinieki esam kristieši. Un mums, protams, ir aicinājums – palīdzēt tiem, kuriem sabiedrībā klājas visgrūtāk. Bērni bez vecākiem un mājām, kur viņi jūtas droši, ir visneaizsargātākā sabiedrības daļa. Bet aicinājums ir viena lieta, – tikpat svarīgi ir tas, kā to darīt. Reizēm redzu, ka cilvēki ar labiem nodomiem, mēģina tos īstenot citus aprunājot, ar viltību, negodīgi. Tāpēc tas, kā mēs to darām ir ļoti, ļoti svarīgi – saglabāt citam pret citu cieņu, tai skaitā arī pret ministrijas darbiniekiem, valdību. Bieži vien kādas NVO ieņem pozu – mēs tie labie, ministrija – tā sliktā, neko nedara. Tā nav pareizā attieksme.
– Kā izlietojāt grāmatas, kura mūsu ziedotāji palīdzēja sarūpēt pagājušajā gadā?
Tā kā ar audžuģimenēm mums ir visciešākais kontakts, dāvanas uz Ziemassvētkiem gatavojām tieši viņiem. Mums ir labdari, kas, tāpat kā Bībeles biedrība grāmatas, ziedo citas lietas. Piemēram, firma Stenders un Rīgas Starptautiskā skola, kur veselas klases sagādāja dāvanas ģimenēm. Decembrī mūsu birojs ir pilns ar dāvanām, visu sapakojam. Grāmatas sadalījām atbilstoši vecumiem, un tās visas “aizgāja” pie audžuģimenēm.
– Ko jums pašam nozīmē Bībele?
Bībele ir kaut kas, kas visu laiku mani pārbauda, vai esmu uz pareizā ceļa un ar pareizo attieksmi. Kā tāds katalizators. Bet vairāk runa ir par attieksmi. Bībele palīdz nokalibrēt pareizo attieksmi. Bieži uztraucos, stresoju, ka nevaru paspēt vai kaut kas neiet. Un tad Bībele ir tā, kas saka – viss ir labi, neuztraucies, Dievs visu kontrolē, Dievs visu redz, tev nav jāizglābj visa pasaule – Dievs viņus visus pazīst un zina. Ir svarīgi redzēt to lielo bildi. Tas palīdz būt pazemīgam.
Bērnu namos ir liela darbinieku mainība, jo grūti izturēt tās sāpes. Tad cilvēki iet prom vai arī paliek emocionāli nejūtīgi. Tāpēc Bībeles iespaids ir ļoti svarīgs, lai tu, ilgstoši strādājot un saskaroties ar sāpēm, neiekristu vienā vai otrā grāvī – saglabātu mīlestības un empātijas attieksmi un neizdedzinātu sevi.
