“Man patīk runāties ar cilvēkiem”
30. maijā biedrības FREE RIGA radošajā mājā Viskaļi (Viskaļu iela 36 A) reklāmas dizaineram Aldim Kalniņam pasniedzām Gada Bībeles cilvēka 2023/24 balvu.
Aldi pamanījām pagājušā gada rudenī FREE RIGA piedāvātajās telpās – bijušajā Pasaules tirdzniecības centra ēkā Elizabetes ielā, kur visus pie ieejas sagaidīja Alda radītā Kartona Baznīca – no vienkāršām kartona kastēm radoši radīta telpa un lakoniski un asprātīgi pasniegta informācija par Bībeli un Dievu. Telpa, kurā tā vien gribējās “aizķerties”, kurā ikviens varēja justies brīvi, uzdot jautājumus kā zinātkārs bērns, nekautrējoties, ka kaut ko nezina par šīm lietām.
Ja Svētais Gars mums sniedz radošuma un brīvības dāvanu, tad Aldis to saņēmis pārpārēm. Bet pats galvenais – viņš to nepatur sev, bet dāvā apkārtējiem. Alda patiesums, radošums un uzdrīkstēšanās ienest Dieva Vārdu publiskajā telpā, darot to vienkāršā, bet kvalitatīvā un novatoriskā veidā patiesi iedvesmo. Bībeles biedrības sociālajā vietnē Facebook ierakstu par Kartona Baznīcu paskatījās vairāk nekā 3000 (!!!) cilvēku.
Kartona Baznīcas projekts bijis Rīgas 1. Kristīgajā pamatskolā, Bauskas rokmūzikas festivālā, bijušajā Pasaules tirdzniecības centrā, tai ir savs konts sociālajās vietnēs Facebook un Instagram. Šobrīd Kartona Baznīca atrodas Viskaļu ielā 36 A, kur atrodas arī mākslinieku darbnīcas, un pie durvīm tā sagaida katru ienācēju. Bet Aldim ir sapnis, ka šādas Kartona Baznīcas varētu būt katrā Latvijas pilsētā. Aldis ir gatavs to darīt. Bet, vai mēs esam tam gatavi?
Paldies Aldim par laiku, ko viņš atlicināja, lai nedaudz parunātu arī ar mums!
- Ja tev būtu neierobežoti līdzekļi, kā tu reklamētu Bībeli?
Aldis: Es visās pilsētās sabiedriskās vietās taisītu Kartona Baznīcu. Tikko mani uzrunāja viens cilvēks no reklāmas jomas un piedāvāja noīrēt telpas un uztaisīt Kartona Baznīcu nelielā Latvijas pilsētiņā, laikam Aucē. Kā mākslas objektu. Un cilvēki nāktu un skatītos. Bet galvenais jau nav tas, kā es domāju, bet tas, ko Dievs paredzējis. Šobrīd redzu, ka Viņš saka: “Aldi, reklāma – tā ir tava lieta! Tur tev ir pieredze un izglītība.” Tātad caur reklāmas formu, caur Kartona Baznīcu Aldis sludina.
Tātad – ja man prasa, uz ko es tērētu naudu, tad atbilde ir – uz Kartona Baznīcu. Un ne tikai Latvijā, es tās varu taisīt visās valodās jebkurā pasaules malā. Tas ir tas, kāpēc šobrīd dzīvoju un strādāju. Savus līdzekļus veltu, lai varu taisīt Kartona Baznīcu. Tas ir mans sludināšanas ceļš. To Dievs manī ielicis caur manu mākslinieka karjeru, mākslinieka pieredzi un izglītību un caur to, ar ko visu dzīvi esmu nodarbojies. Dievs to visu skaisti apkopoja un ielika kartona kastē – “Aldi, lūdzu, re kur tev marķieri! Uz priekšu!” Kā māksliniekam man ir svarīgi arī tas, ka tā neviens nav darījis – nākt ar kādu inovāciju. Tas jau ir tas, ko sagaidām no mākslas – ka kāds mūs pārsteigs ar kaut ko jaunu, kaut ko neredzētu. Tā es to saprotu. Es ļoti labi redzu, ka baznīcas un Bībeles tēma parasti nav nākusi caur kartona kastēm un marķieriem. Tāpēc man tas ir interesants arī kā mākslas objekts, kas piesaista cilvēku uzmanību un ļoti labi paskaidro, ka stāsts jau nav par to, ka Dievs mīt kādos tempļos. Dievs ir mūsos, un mēs paši esam Svētā Gara templis. Uz to ir akcents. Lai cilvēks nebaidītos no Dieva, jo baznīcas ēka var arī atbiedēt cilvēkus – tā ir tik nopietna, tik cēla, tik grandioza. Man, tādam cilvēkam, kurš jūtas mazs un nospiests, Baznīcas ēka var būt par lielu un par biedējošu. Tādēļ arī šī kartona kaste. Kas vēl tuvāks var būt cilvēkam – iepakojums ir mums visapkārt! Un arī Debesu Valstība ir rokas stiepiena attālumā.
- Šeit – Viskaļos Kartona Baznīca ir nedaudz pamainījusies – cilvēkiem ir iespēja uzdot jautājumus.
– Jā, šajā Kartona Baznīcā -– Viskaļos sapratu, ka cilvēki grib runāties, bet viņiem nav kur un nav ar ko. Sapratu, ka Baznīca jātaisa interaktīva – tāpēc šeit es komunicēju ar cilvēkiem. Viņi te var uzrakstīt un pielikt jautājumu. Piemēram, kas ir Dievs? Un Baznīca viņam atbild.
Bet nākamais solis, man izskatās, būs video, kas atkal ir atsauce uz kaut kādu pagātni televīzijā, kaut kādu atpazīstamību. Tāpēc nākamā sērija būs Kartona Baznīca video formātā – tās būs intervijas ar kristiešiem, kuras es, droši vien, pozicionēšu kā “Neticīgais uzdod jautājumu ticīgajam”. Tādas vienkāršas lietas – kā kļūt par kristieti, ko nozīmē būt kristietim, no kurienes tāds vārds “kristietis” un tml.
- Kā būtu, ja katru vakaru televīzijā tāpat kā sociālās reklāmas rādītu reklāmu ar Bībeles tekstu? Tikai Bībeles teksts, nekas cits.
– Ļoti iespējams. Ja tas ir tavs plāns, ejam iekšā! Nav jāuztraucas par naudu. Nevar domāt – man nav naudas, tāpēc es tā nedaru. Nē, viss ir otrādāk. Man kā Mozum Dievs saka: “Ko tu brēc uz mani? Pacel zizli, un es tev pavēršu jūru.” Mani nebaida, ka nav finansējuma. Par tādām lietām es nedomāju, jo svarīgi, ko Dieva Vārds saka. Es tiecos pēc Debesu Valstības, Vismaz tā es cenšos. Un tas ārējais – kā Dievs man piemet.
- Kā tu saproti Debesu Valstību?
– Man Dievs to ļoti konkrēti parādīja. Tas bija tāds nomoda sapnis no rīta ap 3.00-6.00. Un sapnī redzēju, kas ir Debesu Valstība šeit uz zemes.
Debesu Valstība izskatījās tā, ka man tika parādīta kaut kāda necila Rīgas ainiņa, uz Valmieras ielas pie benzīntanka. Es pat nezinu, kāpēc tur. Un tā bilde bija divās daļās. Viena bilde bija tā kā ar ķepīgu zemi, kurā mēs dzīvoja – tāda tumša un pelēka. Un mēs netiekam ārā. Es gribu pacelt roku, bet tas nav iespējams, jo it kā līme tevi tur. Nevar īsti pakustēties, visu laiku tā kā mocies pa to dzīvi. Un blakus bija tā pati ainiņa, ar to pašu pilsētu, bet tai pāri un apkārt bija tā kā “aura” (tā es teiktu pirms Dieva). Tagad domāju – tās bija tā kā varavīksnes krāsas pāri tam pilsētas siluetam. Tās krāsiņas pārklāja visu, kā septiņi Dieva gari. Un tad, kad tu esi apakšā zem tā Dieva plīvura, tad tur tā pati Dieva pilsēta, tā pati vide, ir tāda, ka viss notiek ļoti viegli. Tev par to vispār nav jādomā. Tu esi tāds brīvs. Tu vairs neesi ar tiem lipekļiem. Tu un viss, kas tev apkārt, ir tā kā apsardzībā zem Dieva plīvura. Un tāds tu caur to visu staigā – absolūtā drošībā, pilnīgā paļāvībā kā zem Dieva segas. Tas ir tas, kā es redzēju Dieva Valstību šeit uz zemes. Tā ir kaut kāda dzīve Dieva spēkā, Svētajā Garā, jo viss tas pārklājums, kas bija, tā saucamā, “aura”, tas bija Svētais Gars. Tu esi zem Svētā Gara. Viņš ir pāri tev, lai kur tu ietu, tu visu laiku esi pārklāts. Tev nebūs nekādas aizķeršanās, grūtības. Tas ir mans piedzīvojums, Tāpēc es nesaku – tas tā ir, un jums uz to ir jātiecas. Katram ir jātiecas lasīt Dieva Vārdu, lai Dievs runā uz katra sirdi tā, kā Viņš ir paredzējis.
- Vai lasot Bībeli var kļūt par kristieti?
– Jā, domāju, ka tikai un vienīgi, lasot Bībeli, var kristietis kļūt. Tikai un vienīgi.
- Kāda ir pieredze ar Kartona Baznīcu, ar cilvēkiem, kuri šeit ienāk un apstājas paskatīties?
– Ļoti laba. Nav bijušas nekādas negācijas. Pirmkārt, es uzdodu jautājumus, par ko jāpadomā – kas tas par kartonu, kas tas tāds būtu? Pēc tam cilvēki izlasa tur tādas nopietnas lietas virsū, un tas atkal rada jautājumus un vedina uz komunikāciju, kā arī biju paredzējis. Man patīk parunāties ar cilvēkiem. Mēs ejam cauri lēnītēm, lēnītēm. Es saku: “Bībelē nav vārdiņš baznīca.” Viņi: “O! Āā! A ko tad tā baznīca dara?” Labs jautājums. Un, re, kur mums ir forša tēma, par ko parunāt! Viņi man saka: “Jā, bet es jau arī visu laiku tā domāju, ka Dievs jau ir mūsos.” Es saku: “Jā, mēs jau paši esam tempļi.” Un tā mēs sākam runāties. Es “nebliežu” uzreiz ar Jēzu un Bībeli pa galvu.
- Vai cilvēki grib parunāties? Vai viņi labprāt iesaistās sarunā?
– Viņi grib runāt, bet cilvēks ir ļoti, ļoti piesardzīgs. Pirmkārt, tā ir lepnība. Tas ir pamatu pamats. Lepnība tajā, ka es neatzīšos, ka es kaut ko nezinu, vai nesaprotu. Kas tā arī ir! Bet es to neatzīšu un nerādīšu publiski. Neteikšu – “šito gan es nesaprotu”. Labāk izdomāšu kaut kādu teoriju, kur es pat nemācēšu īsti paskaidrot līdz galam, bet parādīšu, ka man ir kaut kāds viedoklis. Un tā ir tā lepnība. Kā to lepnību apiet? Ar pazemību, ar nenosodīšanu, ar mīlestību. Nevis, ka tu “bliez” – tu nezini, tu nesaproti! Toties es saprotu! Tā jau arī ir lepnība. Belcebulu ar Belcebulu ārā nedzen. To arī man šie Kartona Baznīcas projekti māca. Arī man ir lepnība, kā mums visiem.
Šie cilvēki arī mani bišķiņ pazīst, un tāpēc arī viņiem tas ir interesanti. Viņiem šķiet, -– tas Aldis tā kā nojūdzies, viņš visu laiku runā par Dievu un tā. Un tad viņi sāk runāties, un izrādās, ka tas viss ir bišķiņ savādāk un pat interesanti. Izrādās, ka patiesībā viss ir citādāk. Tas nav drūmi, un ar tādu grēka stibu rokā, ka tevi slānīs, un ko tad es – grēcinieks pie Svētā Dieva? Es pat Viņam klāt netieku. Nē, tas ir otrādāk! Nāc kāds esi! Allelujā! Bet to jau cilvēki nezina, viņi baidās. Vakar runāju ar vienu puisi. Viņš teica: “Nē, nē! Man tādi grēki, vecīt!” Es saku: “Slava Dieva! Tieši tādi Dievam arī vajadzīgi. Ne jau svētie, sakoptie un tīrie.”
Tas viss ir caur šīm sarunām. Tas ir forši!
- Kāds paņem arī Bībeli?
– Jā! Bībeles iet uz urrā. Neteikšu, ka katru dienu pa 10 Bībelēm paņem, bet ņem. Es jau cerēju, ka jūs atvedīsiet kādu, jo man tieši beidzās latviešu Bībeles.
- Kā radās Kartona Baznīcas ideja!
– Sākot ceļu ar Dievu, es daudz skatījos viss kaut ko Youtube. Ievēroju vienu amerikāņu sludinātāju, kurš kopā ar sievu sludina. Braukā apkārt jau 10 gadus. Un viņam bija Carboard Church. Tā bija vienkārša kartona kaste ar jumtiņu, kur ar guaša krāsu uzķēpāts uzraksts. Un viņš brauc uz tādiem biznesa rajoniem Floridā, kur ir silts. Viņš noliek to kasti, stāv uz ielas un dziedē cilvēkus: “Es gribētu par jums aizlūgt. Skatos jūs klibojat.” Citus dziedina, citus evaņģelizē. Un es domāju – forša doma! Saloki baznīcu kastē, noliec, kur gribi un ej un runā ar cilvēkiem. Sludini. Sāku domāt, ka es arī gribu kaut kur Rīgā, parkā uz soliņa nolikt kartona kasti un uzrakstīt “kartona baznīca”, un viss. Tas palika manī ilgus gadus. Kā tas viss notika, kā Kartona Baznīca nonāca Elizabetes ielā, caur kādiem cilvēkiem, tas jau ir cits stāsts.
- Kāda ir sludināšanas jēga? Ko ticība mainīs cilvēku dzīvēs?
– Šitas ir tas, ko es gribu tajās video intervijās jautāt kristiešiem. Tas ir tas pamatjautājums. Labi, es būšu kristietis, bet pastāsti man, ar ko es atšķiršos, ja es kā kristietis, piemēram. Maximā stāvēšu pie kases? Kas būs savādāk? Ievēroju, ka kristieši man īsti nevarēja atbildēt. Protams, es to nevaru teikt par visiem. Un tas ir jautājums arī man. Ko man tas nozīmē? Man tas nozīmē brīvību. Patiesība man dod brīvību. Mani neuztrauc sastrēgumi ielās, mani neuztrauc, ja man pietrūks kāds cents pie kases. Mani vairāk neuztrauc šīs pasaulīgās lietas, kas mūs visus normāli uztrauc – kā es samaksāšu rēķinus, ko mācīšu bērniem utt. Šis satraukums atkrīt, jo tu zini – tu esi ar Dievu, un Dievs tevi izvedīs. Mana paļāvība, mana atbildība pāriet nevis uz mani, bet es pārlieku to uz Dievu. Savukārt, mana atbildība ir sekot Viņam, klausīt Viņam, darīt pēc Viņa prāta. Tā ir mana atbildība. Bet tas, kā es dzīvošu, vairs nav mana atbildība. Nesūkstīties vairs par rītdienu. Fokuss ir uz šodienu. Šodien es emu paēdis. Allejujā! Man šodien ir silts. Allelujā! Tā ir tā atšķirība. Problēmas jau ir visas tās pašas – kā jebkuram cilvēkam. Tikai tā atšķirība ir tāda, ka es vairs nevainoju valdību, nevainoju cilvēkus. Tā, man liekas, ir tā būtiskākā kristīgā atšķirība, – ka vairs netiek vainots kāds. Arī tu pats sevi vairs nevaino. Vismaz centies. Tas ir tas, ko es sagaidītu, intervējot kristieti, ka viņš man šo pateiktu. Man liekas, ka tā tam ir jābūt! (Aldis smejas.) Allelujā!
- Ko tev pašam nozīmē Bībele?
– Nu to pašu, ko saka visi – Bībele ir mana maize. Garīgā barība. Tā ir barība, bez kuras nevar. Mans gars ar kaut ko ir jābaro. Es to varu barot ar pasaulīgu koncertu vai izklaidi vai klinšu kāpšanu vai vēl kaut ko. Tomēr garam vajag garīgu barību. Jo es varu arī baroties no ļaunajiem gariem, kuri mani ļoti labprāt izmanto katrā iespējamā brīdī. Es to zinu. Pretim varu likt Svēto Garu. Bībele to ļoti labi piedāvā.
- Vai tev ir kāda sadarbība ar kādu no tradicionālajām baznīcām?
– Jā, mani lūgšanu brokastīs bija uzaicināja luterāņu mācītājs Ivo Pavlovičs. Es viņu satiku pie kafijas stendiņa Doma baznīcas dārzā, kas man patika. Ar viņu man ir draudzīgas attiecības. “Nebīdām” kaut kādas baznīcas lietas, kā vajag, kā nevajag. Viņam patika Kartona Baznīca, viņš to gribētu redzēt kaut kur Skultes pusē. Arī viena sieviete no Limbažu luterāņu draudzes interesējās par Kartona Baznīcu. Bet, ja man jāizvēlas, tad es izvēlos tīro Dieva Vārdu, ko es novēlu arī visiem.
- Bībeles biedrības sociālajā vietnē Facebook rudenī ievietojām informāciju un fotogrāfijas par Kartona Baznīcu Elizabetes ielā. To paskatījās vairāk nekā 3000 (!!) sekotāju.
– Jā. Kartona Baznīcas projektu pieteicu arī Baznīcas naktij. Baznīcas nakts biroja darbiniece to iepostēja Facebook. Arī tur bija milzīga atšķirība, cik bija “šērots” un “ielaikots” šis – Kartona Baznīcas ieraksts un pārējie ieraksti.
- Vai tev ir kāds skaidrojums Kartona Baznīcas popularitātei?
– Es ticu, ka cilvēki zina, ko viņi meklē. Viņi meklē Dievu. Meklē Dieva klātesamību. Protams, es negribu teikt, ka Dievs ir ar mani kādā īpašā veidā, bet zinu, ka šis projekts ir no Dieva. To es zinu. Tas ir Svētajā Garā, jo to es neesmu darījis savā gudrībā, savā prātā, ar savu saprašanu. Mana gudrība bija tā, ka es zināju, ka to gribu, ka tas ir mans. Bet Dievs man pats pieveda visus šos projektus. Es neteicu – ziniet, man te “jāizsit” viens projekts, mums vajag to baznīcu uzbūvēt! Es tā nedaru – neeju caur sienām. Man tas viss nāk savā laikā, savā brīdī. Un tas ir tas, kā es pārbaudu, vai tas ir no Dieva – ja tur viss izdodas un notiek bez nenormāliem sarežģījumiem, tad zinu, ka tas ir no Dieva.
- Tas ir patiesi un nav savtīgi.
– Tas nav savtīgi, jo Dievs mani ir atbrīvojis. Man slava vairs neinteresē. Es to saņēmu. Zinu, ko tā nozīmē pasaulē. Man to nevajag. Ja slava, tad es kā Pāvils lielīšos ar Dievu Allelujā!